Sākotnēji parka apmeklētāji varēs priecāties par augošo koku krāšņumu, jo paies vismaz 15 gadi līdz tie sasniegs tik lielu apkārtmēru, lai tajos varētu urbt un iegūt sulas. Iepazīties ar parku un koku šķirnēm būs iespējams jau šovasar, bet klātienē vērot un piedalīties sulu tecināšanas procesā – tikai pēc daudziem gadiem.
Kanādas cukurkļava
Pirmās parkā tika iestādītas 100 cukura kļavas (Acer saccharum), kas veido „cukura aleju”. To dzimtene ir Ziemeļamerika, kur cukura kļavas plaši tiek izmantotas kļavu sulas ieguvei. Tieši šīs kļavas lapa ir Kanādas simbols. Tā attēlota arī Kanādas karogā.
Āra bērzs un purva bērzs
Tad sekoja 200 Latvijas āra bērzu (Betula pendula Roth) un 200 purva bērzu (Betula pubescens Ehrh). Abi šie bērzu veidi ir tipiski Latvijas ainavā. Vizuāli tos samērā viegli atšķirt pēc zaru formas. Āra bērzam zari nokareni, kamēr purva bērzam tie tiecās uz augšu.
Melnais valrieksts
Nelielajā paugurā šobrīd sarindojušies aptuveni 100 melnie valrieksti (Juglans nigra). Melno valriekstu izmanto kā liela izmēra apstādījumu koku. Koks var sasniegt 18 – 20 metru garumu, tam ir apaļi, apmēram 5 cm plati augļi. Melnā valrieksta dzimtene ir Ziemeļamerika un tam augšanai piemērota ir centrālā un rietumu klimata zona. Kokam ir zaļas, 25-50 cm garas un plūksnoti saliktas lapas. Melnā valrieksta augļu čaula ir bieza, grūti salaužama un riekstam ir īpatnēja, asa garša. Savukārt, sula ir tikpat salda kā kļavu sula, tikai apjoms aptuveni 2- 3 reizes mazāks. Sulu ļoti garšīgu padara citronīgi riekstainā piegarša.
Parastā jeb Norvēģijas kļava
Gar parka malu esam saglabājuši aptuveni 10 lielas parastās jeb Norvēģijas kļavas (Acer platanoides L.). Nākotnē plānojam iestādīt vēl 100 jaunus šo kļavu stādus. No Kanādas cukura kļavas var iegūt sulu, kurā cukura koncentrācija ir ap 3%, savukārt parastās kļavas sulā tā ir mazāka – ap 2%.
Sudraba kļava
Parka veidošana ir sava veida nebeidzams process. Tas katru gadu tiks papildināts un pilnveidots. 2019 gada pavasarī ar Latvijas valsts mežu atbalstu iestādījām 50 Ziemeļamerikā sastopamo sudraba kļavu (Acer saccharinum).
Zaļmizas kļava
2020 gadā parkā iestādīta tika Zaļmizas kļava (Acer tegmentosum), dzeltenais bērzs (Betula alleghaniensis) un grieķu, jeb karaliskais valrieksts (Juglans regia).
Zaļmizas kļavas dabīgajā vidē aug jauktos skuju koku mežos kalnos ziemeļaustrumu Ķīnā, Korejas pussalā, Amūras apgabalā un Piejūras novadā Krievijā. Redzēsim, kā viņa pieaugs nekalnainajos un mālainajos Vidzemes laukos. Koks aug līdz 15 metru augstumam.
Dzeltenais bērzs
Dzeltenā bērza jeb Betula alleghaniensis zcelsme ir Ziemeļamerikā. Viena no lielākajām bērzu sugām, izaug līdz 25m, ar garu mūžu līdz 150 gadu vecumam. Šī bērza tipiska atšķirība – ir dzeltenīgā koka miza. Plaši izmantots kokmateriāls. Ziemeļamerikas indiāņi izmantoja dziedniecībā, piem. asins attīrīšanā. No koksnes izgatavoja traukus, laivas, izmantoja māju celtniecībā. Dzelteno bērza sulu sajaucot ar cukura kļavas sulu, ieguva patīkamu dzērienu. Dzeltenais bērzs ir Kvebekas provinces oficiālais koks.
Grieķu, jeb karaliskais valrieksts
Savukārt, grieķu valrieksta dabīgais areāls ir Balkāni, Rietumeiropa un Turcija. Grieķu valrieksts ir vasarzaļš koks, kas augstumā sasniedz 3-7 m, platumā – 3-4 m. Lapas zaļas, saliktas, rudenī dzeltenas. Uz viena koka ir gan sievišķie, gan vīrišķie ziedi. Pašauglīgs. Auglība ir labāka, ja ziedēšanas laikā ir silts laiks. Zied maijā, jūnijā.
Himalaju bērzs
2021. gadā parkā tika iestādīti Himalaju bērzs (Betula utilis), Mandžūrijas kļava (Acer mandshuricum), lauku kļava (Acer campestre) un akmens bērzs (Betula ermanii), ošlapu kļavu (acer negundo).
Himalaju bērzs izceļās ar savu balto mizu. Tas var izaugt līdz 20 metriem, lai gan tas parasti ir no 9 līdz 12 metriem. Zināms arī ar savām dziednieciskajām īpašībām. Ļoti izturīgs pret salu.
Mandžūrijas kļava
Mandžūrijas kļava aug Krievijā Tālajos austrumos, Korejas ziemeļu daļā, Ķīnas ziemeļaustrumos, kalnu mežos, upju ielejās kopā ar citiem skuju un lapu kokiem. Augsts vasarzaļš krūms vai koks līdz 10 (20) m augsts un ar 30 (60) cm diametrā. Salcietīga, bet galvenokārt dzinumi var ciest no vēlajām salnām pavasarī un aukstām ziemām. Aug saulainās vietās un pusēnā.
Lauku kļava
Lauku kļava- koks vai liels krūms, līdz 10 m augsts ar noapaļotu vainagu. Miza tumšbrūni pelēka, rievaina, bieži ar korķainiem izaugumiem. Jaunie dzinumi dzeltenīgi brūni, tievi. Izplatīts Eiropas vidienē un dienvidos.
Akmens bērzs
Akmens bērza (Betula ermanii) zcelsme ir Āzijas reģioni – Japāna, Koreja, Krievija - Sahalīnas pussalā. No pārējiem bērziem atšķiras ar pelēku mizu, kas iekrāsojas vara krāsā, lobās, reizēm var noņemt loksnēs. Vidēja lieluma bērzs, sasniedz 20 m augstumu. Vasarā tumši zaļas lapas, kas iegūst skaistu dzeltenu krāsu rudenī. Koks pacieš lielu salu. Lielbritānijā plaši tiek izmantots ielu apstādījumos.
Ošlapu kļava
Ošlapu kļavas (Acer negundo L.) dzimtene ir Ziemeļamerika. Vidēji augsts un ātraudzīgs koks līdz 15 m, dzīvo tikai līdz 60 gadiem. Eiropā ievesta 1688.gadā parku apstādīšanai. XX gs. sākumā Latvijā ievesta kā krāšņumaugs, vietām pārgājusi savvaļā, kļūdama invazīva. No citām kļavu sugām atšķiras ar osim līdzīgām lapām. Ziemeļamerikas indiāņi plaši izmantoja ēdiena trauku, pīpju kātu izgatavošanā, kļavas ogles izmantoja tetovējumu uzklāšanai un koksni dedzināja īpašos rituālos. Vecākā stabule, kas atrasta Ziemeļamerikā un datēta ar 7 gs., bija izgatavota no ošlapu kļavas. Indiāņi no šīs kļavu sulas gatavoja sīrupu.
Pelēkais valrieksts
Pelēkais valrieksts (Juglans cinerea) izplatīts ASV austrumos un Kanādas dienvidaustrumos. Suga ir lēnaudzīga, var sasniegt 75 gadu vecumu. Izaug līdz 20 m. Koka miza ir gaiši pelēkā krāsā. Valrieksti ir ēdami un vietējie pamatiedzīvotāji no tiem gatavojuši sviestam līdzīgu eļļu, ko izmantojuši dažādiem mērķiem. Kamēr rieksti ir zaļi un mīksti, tos var marinēt. No sulas gatavo sīrupu. Koka mizas un riekstu čaulas agrāk tika izmantotas audumu krāsošanai..
Čičibu bērzs
Čičibu bērzs (Betula chichibuensis) izplatīts Japānā. Dabā aug tikai Honšu salā. Ļoti reti sastopams, iekļauts Starptautiskajā sarkanajā grāmatā. 1993.gadā savvaļā bija sastopams tikai 21 koks. Koks sasniedz 8-10 m augstumu. Šīs sugas vairošanos nodrošina tas, ka diviem kokiem jāatrodas blakus, lai notiktu apputeksnēšanās.Čičibu bērza miza ir gaiši brūna un kārtaina ar horizontālām līnijām. Daudzos pasaules botāniskajos dārzos tagad audzē šo bērzu sugu.
Parastais dižskābardis (Fagus sylvatica L.)
Eiropā plaši izplatīts koks mērenajā klimata joslā. Līdz ar klimata pasiltināšanos novērojama dižskābarža lēna izplatīšanās virzienā uz Eiropas ziemeļiem. Latvija atrodas ārpus tā ziemeļu areāla robežas. Savvaļā nav sastopams, tomēr labi aug stādījumos un to apkaimē pāriet savvaļā. Latvijā diezgan reti, galvenokārt Kurzemē. Vērtīgs rūpniecībā izmantojams koks. Dzīves ilgums no 150-200 gadiem.
Skābaržlapu bērzs
Skābaržlapu bērzs (Betula grossa) izplatīts Japānā. Rietumos koks tika ievests 1896. gadā, taču tā audzēšana joprojām nav izplatīta. Vasarzaļš, līdz 25 m augsts koks. Miza tumši brūna līdz gandrīz melna, jaunākiem kokiem tā gluda, vecākiem saplaisājusi. Dzinumi kaili, ar retām kārpiņām, dzeltenīgi brūni.
Bērzlapu kļava (Acer tetramerum var.betulifolium)
Izplatīta no Austrumāzijas līdz Tibetas
dienvidaustrumiem. Neliela kļava, sasniedz 5-6 m augstumu. Aug kā atsevišķs koks vai krūmu puduris. Lapas nelielas, rudenī purpursarkanas.
Krastu kļava (Acer ginnala)
Koka dzimtene ir Āzijas ziemeļaustrumi – no
Mongolijas līdz Amūras upes ielejai. Neliela kļava. Augstums: 6m; platums: 3m.
Izcila sausumizturība, labi pakļaujas veidošanai. Pacieš salu. Lapas rudenī purpursarkanas.
Iecienīts apstādījumu augs, jo īpaši zem elektrolīnijām sava nelielā auguma
dēļ.
Mandžūrijas valrieksts (Juglans mandshurica)
Savvaļā šis koks aug Tālajos Austrumos, Amūras lejtecē, Mandžūrijas ziemeļu daļā. Koks ir ziemcietīgs –iztur pat -30C. Latvijā Mandžūrijas riekstkoku kultivē kopš 19. gadsimta beigām, un tas nereti sastopams mūsu parkos un dārzos. Koks ir ļoti krāšņs, īpaši jau pavasarī, kad tam veidojas burvīgas garas, ziedošas skaras. Koks ir ļoti ātraudzīgs, sāk ziedēt jau 6–8 gadu vecumā un ražo daudz dīgstošu sēklu. Riekstkokam ir ļoti augstvērtīga koksne, ko izmanto galdniecībā un mūzikas
instrumentu izgatavošanai, savukārt mizu – pinumiem, bet no rieksta apvalka iegūst miecvielas un brūnu krāsu. Dažādas auga daļas lieto arī medicīnā, no zaļajiem riekstiem, kad tie vēl nav pilnībā nogatavojušies, parasti – jūnijā, vāra ļoti gardu, ārstniecisku ievārījumu. Riekstkoks labi attīra gaisu no putekļiem, jo satur baktericīdo vielu juglonu (tam ir joda smarža), tāpēc piemērots pilsētas apstādījumiem. Riekstkoka lapu izdalītie fitoncīdi arī atbaida kaitēkļus, piemēram, odus; arī šā iemesla dēļ riekstkoks ir labs sabiedrotais dārza atpūtas zonā.
Kalnu kļava (Acer pseudoplatanus)
Izplatīta no Centrāleiropas līdz Rietumāzijai. Izaug līdz 35m augstumam un dzīvo līdz 400 gadu vecumam. Vainags veido apaļu formu. Koksni izmanto mūzikas instrumentu, mēbeļu, koka grīdu un virtuves piederumu izgatavošanai. No tās arī iegūst labu malku.
