Sākotnēji parka apmeklētāji varēs priecāties par augošo koku krāšņumu, jo paies vismaz 15 gadi līdz tie sasniegs tik lielu apkārtmēru, lai tajos varētu urbt un iegūt sulas. Iepazīties ar parku un koku šķirnēm būs iespējams jau šovasar, bet klātienē vērot un piedalīties sulu tecināšanas procesā – tikai pēc daudziem gadiem.
Kanādas cukurkļava
(Acer saccharum)
Pirmās parkā tika iestādītas 100 Kanādas cukura kļavas, kas veido „cukura aleju”. To dzimtene ir Ziemeļamerika, kur cukura kļavas plaši tiek izmantotas kļavu sulas ieguvei. Tieši šīs kļavas lapa ir Kanādas simbols. Tā attēlota arī Kanādas karogā.
Āra bērzs (Betula pendula Roth) un purva bērzs (Betula pubescens Ehrh)
Tad sekoja 200 Latvijas āra bērzi un 200 purva bērzi. Abi šie bērzu veidi ir tipiski Latvijas ainavā. Vizuāli tos samērā viegli atšķirt pēc zaru formas. Āra bērzam zari nokareni, kamēr purva bērzam tie tiecās uz augšu.
Neīstā Zībolda kļava
(Acer pseudosieboldianum)
Šīs kļavas vēsturiskā izplatība stiepjas no Ķīnas ziemeļaustrumiem, Korejas līdz Krievijas tālajiem austrumiem. Koks ir neliela auguma un piemērots stādīšanai zem elektrolīnijām. Ļoti salizturīgs. Visā pasaulē izplatīts krāšņumkoks, kuru stāda parkos
skaistā lapojuma dēļ rudenī, kad lapas iekrāsojas oranžā vai sarkanā krāsā.
Grieķu, jeb karaliskais valrieksts (Juglans regia)
Savukārt, grieķu valrieksta dabīgais areāls ir Balkāni, Rietumeiropa un Turcija. Grieķu valrieksts ir vasarzaļš koks, kas augstumā sasniedz 3-7 m, platumā – 3-4 m. Lapas zaļas, saliktas, rudenī dzeltenas. Uz viena koka ir gan sievišķie, gan vīrišķie ziedi. Pašauglīgs. Auglība ir labāka, ja ziedēšanas laikā ir silts laiks. Zied maijā, jūnijā.
Pelēkā kļava (Acer griseum)
Saukta arī kanēļa kļava atšķiras ar neparastu, būnsarkanu
mizu. Kanēļsārtās mizas dēļ kļava ziemā izskatās vēl iespaidīgāk kā vasarā. Šīs kļavas dzimtene ir Ķīnas vidiene. Lapojums zaļš, oranžs vai koši sarkans
rudenī. Vainags apaļš, plats, skrajš. Augstums 6-8 m, platums 4,5-7 m. Patīk augt saulainā vietā. Izteikta mizas lobīšanās, kas piešķir kļavai dekoratīvu nozīmi, tādēļ Eiropā iecienīts apstādījumu augs. Kļavas nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda “griseus”, kas nozīmē pelēks, atsaucoties uz lapas apakšējās malas krāsu
Melnais valrieksts (Juglans nigra)
Nelielajā paugurā šobrīd sarindojušies aptuveni 100 melnie valrieksti (Juglans nigra). Melno valriekstu izmanto kā liela izmēra apstādījumu koku. Koks var sasniegt 18 – 20 metru garumu, tam ir apaļi, apmēram 5 cm plati augļi. Melnā valrieksta dzimtene ir Ziemeļamerika un tam augšanai piemērota ir centrālā un rietumu klimata zona. Kokam ir zaļas, 25-50 cm garas un plūksnoti saliktas lapas. Melnā valrieksta augļu čaula ir bieza, grūti salaužama un riekstam ir īpatnēja, asa garša. Savukārt, sula ir tikpat salda kā kļavu sula, tikai apjoms aptuveni 2- 3 reizes mazāks. Sulu ļoti garšīgu padara citronīgi riekstainā piegarša.
Platlapu
bērzs (Betula platyphylla)
Izplatīts Āzijā: Japānā, Ķīnā, Korejā un Krievijā. (Austrumsibīrijā.).
Koks ir vasarzaļš, sasniedz 30 m augstumu. Miza balta. Aug kalnu nogāzēs, kā pioniersuga pēc ugunsgrēkiem. Svarīga nozīme ekosistēmas uzturēšanā. No koksnes izgatavo mēbeles, finieri u.c. Plaši izmanto medicīnā, lieto kā vitamīnaugu pret cingu, tecina sulas. Vilnas dziju var nokrāso
zaļgandzeltenu.
Parastā jeb Norvēģijas kļava (Acer platanoides L.)
Gar parka malu esam saglabājuši aptuveni 10 lielas parastās jeb Norvēģijas kļavas Nākotnē plānojam iestādīt vēl 100 jaunus šo kļavu stādus. No Kanādas cukura kļavas var iegūt sulu, kurā cukura koncentrācija ir ap 3%, savukārt parastās kļavas sulā tā ir mazāka – ap 2%.
Sudraba kļava (Acer saccharinum)
Parka veidošana ir sava veida nebeidzams process. Tas katru gadu tiek papildināts un pilnveidots. 2019. gada pavasarī ar Latvijas valsts mežu atbalstu iestādījām 50 Ziemeļamerikā sastopamo Sudraba kļavu. Koka dzimtene ir Ziemeļamerika, sasniedz 15-25 metru augstumu. Latvijā apstādījumos bieži stādīta kļava. Latvijas apstākļos reti ienākas sēklas. Ziemeļamerikā šī suga nav iecienīta sulu tecināšanai, jo sulas sastāvā ir
mazāks cukura daudzums kā cukura kļavai. Šī ir viena no 2 kļavu sugām, kurai sēklas nogatavojas pavasarī nevis rudenī un uzreiz ir dīgtspējīgas.
Ziemeļu pekankoks
(Carya illinoinensis)
Izplatīts Ziemeļamerikas
dienvidaustrumu reģionos, no Dienvidviskonsinas līdz Teksasai. Var izturēt arī zemas temperatūras. Šie koki var
sasniegt 300 gadu vecumu un vairāk kā 30 m augstumu. Kokam ir gardi, ēdami rieksti. Pekanrieksti var sākt ražot 6 gadu vecumā. Rieksti nogatavojas rudenī un parasti ir liela raža. Pekankokus mēdz apgriezt, vislabāk to darīt ziemas beigās. Koki jāstāda lielā attālumā citu no cita, jo ir plats zaru vainags. Rieksti ļoti iecienīti Ziemeļamerikas valstīs kā delikatese. ASV un Meksikā tiek
audzēti rūpnieciskai riekstu ieguvei.
Zaļmizas kļava (Acer tegmentosum)
2020. gadā parkā tika iestādīta zaļmizas kļava, dzeltenais bērzs un grieķu jeb karaliskais valrieksts. Zaļmizas kļavas dabīgajā vidē aug jauktos skuju koku mežos, kalnos ziemeļaustrumu Ķīnā, Korejas pussalā, Amūras apgabalā un Piejūras novadā Krievijā. Redzēsim, kā viņa pieaugs nekalnainajos un mālainajos Vidzemes laukos. Koks aug līdz 15 metru augstumam.
Olveida kārija (Carya ovata)
Saukta arī par Plēksņaino kāriju, parkā iestādīta 2023.gada nogalē. Šis riekstkoks ir izplatīts ASV austrumos un Kanādas dienvidaustrumos. Izplatīts arī Eiropā kopš 17.gadsimta, taču to galvenokārt audzē dekoratīvajiem stādījumiem un botāniskajos dārzos. Koks var sasniegt 30 m augstumu, lēni augošs, mūža ilgums vairāk par 400 gadiem. Sugai raksturīga pazīme ir stumbra mizas uzbūve: tā ir pelēka, plaisā ar vertikālām plaisām, veido garās lentes. Rieksti ir 3-4 cm gari ar plānu čaumalu, saldu garšu. Koks bagātīgi sāk ražot riekstus apmēram 40 gadu vecumā. Salizturīgs, var izturēt temperatūras līdz -40 grādiem. Indiāņi pārtikā bija iecienījuši riekstus, bet koksni izmantoja gaļas kūpināšanai. Tā kā koksne ir cieta, tad no tās tika izgatavoti rokturi, arkli, slēpes, loki, bungu nūjas. Mizu izmantoja kļavu sīrupa garšas uzlabošanai.
Dzeltenais bērzs
(Betula alleghaniensis)
Dzeltenā bērza izcelsme ir Ziemeļamerika. Viena no lielākajām bērzu sugām, izaug līdz 25m, ar garu mūžu līdz 150 gadu vecumam. Šī bērza tipiska atšķirība ir dzeltenīgā koka miza. Plaši izmantots kokmateriāls. Ziemeļamerikas indiāņi izmantoja dziedniecībā, piemēram, asins attīrīšanā. No koksnes izgatavoja traukus, laivas, izmantoja māju celtniecībā. Dzeltenā bērza sulu sajaucot ar cukura kļavas sulu, ieguva patīkamu dzērienu. Dzeltenais bērzs ir Kvebekas provinces oficiālais koks.
Kailā kļava
(Acer glabrum)
Tiek saukta arī par Klinškalnu kļavu. Suga izplatīta Ziemeļamerikas Klinšu kalnu nogāzēs - skujkoku, retāk lapkoku mežos un upju ielejās. Liels krūms vai neliels koks, līdz 8m augsts. Miza pelēcīgi brūna, dažreiz viegli rievaina. Ziemcietīga suga. Pacieš daļēju noēnojumu. Izturīga pret slimībām un kaitēkļiem. Dekoratīva suga apstādījumiem. Vietējie Amerikas iedzīvotāji spēcīgos koka kātus savulaik izmantoja sniega kurpju rāmju, šaujamo loku izgatavošanai.
Ailantlapu riekstkoks (Juglans ailantifolia)
Riekstkoka dzimtene ir Japāna un Sahalīna, bet izplatīts arī ASV un Kanādā. Eiropā tika ievests ap 1860.gadu. Ļoti ātraudzīgs. Labos apstākļos var pieaugt pat līdz pusotram metram gadā. Izturīgs pret salu, pacieš līdz pat -30C. Koka dzīves ilgums var sasniegt 200 gadus. Šai sugai ir vērtīgi augļi un pats koks ir ļoti dekoratīvs, tādēļ tiek plaši izmantots parka stādījumos. No pieauguša koka var ievākt 10-120 kg augļu. Augļiem ir “sirdsveida” forma.
Himalaju bērzs (Betula utilis)
2021. gadā parkā tika iestādīti Himalaju bērzs , Mandžūrijas kļava, lauku kļava (Acer campestre) un akmens bērzs (Betula ermanii), ošlapu kļavu (acer negundo).
Himalaju bērzs izceļās ar savu balto mizu. Tas var izaugt līdz 20 metriem, lai gan tas parasti ir no 9 līdz 12 metriem. Zināms arī ar savām dziednieciskajām īpašībām. Ļoti izturīgs pret salu.
Lauku kļava(Acer campestre)
Lauku kļava ir koks vai liels krūms, līdz 10 m augsts ar noapaļotu vainagu. Miza tumšbrūni pelēka, rievaina, bieži ar korķainiem izaugumiem. Jaunie dzinumi dzeltenīgi brūni, tievi. Izplatīts Eiropas vidienē un dienvidos.
Sīklapu bērzs (Betula microphylla)
Šī bērza izcelsmes vieta ir Ķīna. Sastopams Kazahstānā, Mongolijā, Krievijas teritorijā (Altajs, Sajāni). Šī bērza suga sasniedz 6 m augstumu. Pārsvarā ir zemi viencelma kociņi, reizēm veido vairākus krūmveida stumbrus. Piemērots stādīšanai nelielos dārzos. Lapām olas forma. Rudenī lapas iekrāsojas dzeltenā krāsā.
Mandžūrijas kļava (Acer mandshuricum)
Mandžūrijas kļava aug Krievijā, Tālajos austrumos, Korejas ziemeļu daļā, Ķīnas ziemeļaustrumos, kalnu mežos, upju ielejās kopā ar citiem skuju un lapu kokiem. Augsts, vasarzaļš krūms vai koks līdz 10 (20) m augsts un ar 30 (60) cm diametrā. Salcietīga, bet galvenokārt dzinumi var ciest no vēlajām salnām pavasarī un aukstām ziemām. Aug saulainās vietās un pusēnā.
Akmens bērzs (Betula ermanii)
Akmens bērza izcelsme ir Āzijas reģioni – Japāna, Koreja, Krievija - Sahalīnas pussalā. No pārējiem bērziem atšķiras ar pelēku mizu, kas iekrāsojas vara krāsā, lobās, reizēm var noņemt loksnēs. Vidēja lieluma bērzs, sasniedz 20 m augstumu. Vasarā tumši zaļas lapas, kas iegūst skaistu dzeltenu krāsu rudenī. Koks pacieš lielu salu. Lielbritānijā plaši tiek izmantots ielu apstādījumos.
Ošlapu kļava (Acer negundo L.)
Ošlapu kļavas dzimtene ir Ziemeļamerika. Vidēji augsts un ātraudzīgs koks līdz 15 m, dzīvo tikai līdz 60 gadiem. Eiropā ievesta 1688.gadā parku apstādīšanai. XX gs. sākumā Latvijā ievesta kā krāšņumaugs, vietām pārgājusi savvaļā, kļūdama invazīva. No citām kļavu sugām atšķiras ar osim līdzīgām lapām. Ziemeļamerikas indiāņi plaši izmantoja ēdiena trauku, pīpju kātu izgatavošanā, kļavas ogles izmantoja tetovējumu uzklāšanai un koksni dedzināja īpašos rituālos. Vecākā stabule, kas atrasta Ziemeļamerikā un datēta ar 7 gs., bija izgatavota no ošlapu kļavas. Indiāņi no šīs kļavu sulas gatavoja sīrupu.
Pelēkais valrieksts (Juglans cinerea)
Pelēkais valrieksts izplatīts ASV austrumos un Kanādas dienvidaustrumos. Suga ir lēnaudzīga, var sasniegt 75 gadu vecumu. Izaug līdz 20 m. Koka miza ir gaiši pelēkā krāsā. Valrieksti ir ēdami un vietējie pamatiedzīvotāji no tiem gatavojuši sviestam līdzīgu eļļu, ko izmantojuši dažādiem mērķiem. Kamēr rieksti ir zaļi un mīksti, tos var marinēt. No sulas gatavo sīrupu. Koka mizas un riekstu čaulas agrāk tika izmantotas audumu krāsošanai..
Čičibu bērzs (Betula chichibuensis)
Čičibu bērzs izplatīts Japānā. Dabā aug tikai Honšu salā. Ļoti reti sastopams, iekļauts Starptautiskajā sarkanajā grāmatā. 1993.gadā savvaļā bija sastopams tikai 21 koks. Koks sasniedz 8-10 m augstumu. Šīs sugas vairošanos nodrošina tas, ka diviem kokiem jāatrodas blakus, lai notiktu apputeksnēšanās.Čičibu bērza miza ir gaiši brūna un kārtaina ar horizontālām līnijām. Daudzos pasaules botāniskajos dārzos tagad audzē šo bērzu sugu.
Parastais dižskābardis (Fagus sylvatica L.)
Eiropā plaši izplatīts koks mērenajā klimata joslā. Līdz ar klimata pasiltināšanos novērojama dižskābarža lēna izplatīšanās virzienā uz Eiropas ziemeļiem. Latvija atrodas ārpus tā ziemeļu areāla robežas. Savvaļā nav sastopams, tomēr labi aug stādījumos un to apkaimē pāriet savvaļā. Latvijā diezgan reti, galvenokārt Kurzemē. Vērtīgs rūpniecībā izmantojams koks. Dzīves ilgums no 150-200 gadiem.
Skābaržlapu bērzs (Betula grossa)
Skābaržlapu bērzs izplatīts Japānā. Rietumos koks tika ievests 1896. gadā, taču tā audzēšana joprojām nav izplatīta. Vasarzaļš, līdz 25 m augsts koks. Miza tumši brūna līdz gandrīz melna, jaunākiem kokiem tā gluda, vecākiem saplaisājusi. Dzinumi kaili, ar retām kārpiņām, dzeltenīgi brūni.
Bērzlapu kļava (Acer tetramerum var.betulifolium)
Izplatīta no Austrumāzijas līdz Tibetas
dienvidaustrumiem. Neliela kļava, sasniedz 5-6 m augstumu. Aug kā atsevišķs koks vai krūmu puduris. Lapas nelielas, rudenī purpursarkanas.
Krastu kļava (Acer ginnala)
Koka dzimtene ir Āzijas ziemeļaustrumi – no
Mongolijas līdz Amūras upes ielejai. Neliela kļava. Augstums: 6m; platums: 3m.
Izcila sausumizturība, labi pakļaujas veidošanai. Pacieš salu. Lapas rudenī purpursarkanas.
Iecienīts apstādījumu augs, jo īpaši zem elektrolīnijām sava nelielā auguma
dēļ.
Mandžūrijas valrieksts (Juglans mandshurica)
Savvaļā šis koks aug Tālajos Austrumos, Amūras lejtecē, Mandžūrijas ziemeļu daļā. Koks ir ziemcietīgs –iztur pat -30C. Latvijā Mandžūrijas riekstkoku kultivē kopš 19. gadsimta beigām, un tas nereti sastopams mūsu parkos un dārzos. Koks ir ļoti krāšņs, īpaši jau pavasarī, kad tam veidojas burvīgas garas, ziedošas skaras. Koks ir ļoti ātraudzīgs, sāk ziedēt jau 6–8 gadu vecumā un ražo daudz dīgstošu sēklu. Riekstkokam ir ļoti augstvērtīga koksne, ko izmanto galdniecībā un mūzikas
instrumentu izgatavošanai, savukārt mizu – pinumiem, bet no rieksta apvalka iegūst miecvielas un brūnu krāsu. Dažādas auga daļas lieto arī medicīnā, no zaļajiem riekstiem, kad tie vēl nav pilnībā nogatavojušies, parasti – jūnijā, vāra ļoti gardu, ārstniecisku ievārījumu. Riekstkoks labi attīra gaisu no putekļiem, jo satur baktericīdo vielu juglonu (tam ir joda smarža), tāpēc piemērots pilsētas apstādījumiem. Riekstkoka lapu izdalītie fitoncīdi arī atbaida kaitēkļus, piemēram, odus; arī šā iemesla dēļ riekstkoks ir labs sabiedrotais dārza atpūtas zonā.
Kalnu kļava (Acer pseudoplatanus)
Izplatīta no Centrāleiropas līdz Rietumāzijai. Izaug līdz 35m augstumam un dzīvo līdz 400 gadu vecumam. Vainags veido apaļu formu. Koksni izmanto mūzikas instrumentu, mēbeļu, koka grīdu un virtuves piederumu izgatavošanai. No tās arī iegūst labu malku.
Māras krusts
2023. gadā netālu no parka tika izveidots lielformāta dabas objekts- Māras krusts. Zīme veidota no kļavām, kurām abās pusēs sastādītas egles. Māras zīme turpmākos gadus būs redzama no putna lidojuma (un Google Maps foto), kuras krāsas mainīsies atkarībā no gadalaika, īpaši izceļoties rudenī.
